Ozola zīļu nogatavošanās fenoloģiskie novērojumi
Parastā ozola zīļu nogatavošanās ir viena no rudens fenoloģiskajām parādībām. Šajā gadā aicinājām iesaistīties iedzīvotājus un pašvaldības, lai ievāktu datus par parastā ozola augļu nogatavošanās sākumu Latvijā. Šī fenoloģiskā parādība līdz šim Latvijā pētīta maz, tajā pašā laikā tai ir liela nozīme gan bioklimatoloģijas zinātnē, gan virknē praktisku saimniecības jomu.
Parastā ozola ģeogrāfija un bioloģija
Parastais ozols ir vasarzaļš dižskābaržu dzimtas koks ar plašu, žuburainu vainagu. Latvijā tas var izaugt līdz 30–35 m augsts, bet tā mūžs ir ilgākais starp mūsu valstī augošajiem kokiem, retos gadījumos sasniedzot pat 500 gadus. Ja stumbra apkārtmērs 1,3 m augstumā sasniedz 4,0 metrus, ozolam piešķirams dižkoka statuss.
Ozola auglis ir zīle (garumā līdz 2,5–3,0 cm). Negatava zīle ir zaļā krāsā, bet nogatavojusies – zaļganbrūna vai brūna. Zīles vīkals («vāciņš») ir sekli bļodveidīgs, koksnains, tīklaini zvīņains, pelēkzaļš, turklāt tas nosedz ne vairāk kā ceturtdaļu zīli tās garuma. Koks zied maijā, bet zīles nogatavojas septembrī.
Parastais ozols plaši izplatīts Eiropā, arī Latvijā sastopams bieži visā valsts teritorijā. Aug mežos (valdošā koku suga 0,3 % Latvijas mežu kopplatības), upju krastos, gravās, savukārt savrupi koki sastopami dažādās lauksaimniecības zemēs un arī kultūrainavā. Ozols ir viens no rūpnieciski vērtīgākajiem kokiem Latvijā.
30 vietās šoruden noķerti zīļuki
2023. gada laikapstākļi bija visai nelabvēlīgi ozoliem. Maija stiprajās salnās dažviet ozoliem nosala lapas un ziedi, augusta vētra un lielgraudu krusa to skartajās teritorijās nodauzīja lapas un zīles, bet siltā septembra un oktobra sākuma ietekmē tiem aizkavējās lapu dzeltēšanas fenoloģiskā parādība, arī zīles daudzviet vēl pat oktobra sākumā nebija nokritušas.
Šo īpatnību dēļ šogad ne visos gadījumos bija viegli precīzi noteikt ozola zīļu nogatavošanās sākumu, par ko liecina šādas pazīmes: zīle ir izaugusi, maina krāsu (no zaļas uz zaļganbrūnu vai brūnu), viegli atdalās no vīkala un sāk krist lejā. Saņēmām ap 30 ziņām, mazāk tika aptverta Latgale.
Visagrāk (augusta beigās) ozola zīļu nogatavošanās šoruden tika reģistrēta Ziemeļvidzemes rajonos, agri (septembra sākumā) tas noticis arī Kurzemē un atsevišķās vietās Pierīgā. Salīdzinoši vēlāk (septembra otrās dekādes sākumā) parādība novērota Zemgalē un Vidzemes austrumos. Visvēlāk (17., 18. septembrī) zīles sākušas nogatavoties Smiltenes novada Drustu un Palsmanes pagastā. Jāatzīmē, ka šīs parādības iestāšanās laiku ietekmē gan nozīmīgākie klimata veidotājfaktori, gan konkrētā gada laikapstākļi, gan arī virkne lokālo faktoru, tādēļ visai lielas atšķirības novērotas pat nelielos attālumos (piemēram, Smiltenes apkaimē).
Svarīgi gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem
Ozola zīļu nogatavošanās novērojumi ir nozīmīgi ne tikai bioklimatoloģijas zinātnei, bet arī virknei praktisku dzīves sfēru.
Galvenie ozolu izplatītāji ir nedaudzu sugu zīdītāji (galvenokārt peļveidīgie grauzēji un vāveres) un dažu sugu putni, kas rudeņos vāc ozolu sēklas saviem ziemas pārtikas krājumiem. Īpaši jāpiemin sīļi, kuri vispirms vāc tās ozolu zīles, kuras vēl turas koku zaros, un tikai tad, kad tur to vairs nav, ķeras klāt nobirušajām. Putni lido uz ozolu zarotni un pakāji, kur mērķtiecīgi meklē un atrod zīles, kuras nes uz slēptuvēm (koku dobumiem vai zemsedzi, kur ziemā plānāka sniega sega), un tur tās noslēpj. Ziemā ne visas slēptuves tiek atrastas un iztukšotas, tā nodrošinot sugas izplatīšanos.
Ozola zīles ir kārums un vitamīnu avots mežacūkām, vāverēm, stirnām, aļņiem un pat lāčiem. Zooloģiskajā dārzā ar tām mielojas arī pekari, brieži, žirafes, dažādi grauzēji un mandarīnpīles. Novārītas un samaltas tās izbarojamas arī mājputniem.
Ozola zīles mūsdienās tiek izmantotas arī pārtikā. No tām daudzviet gatavo smaržīgu ozolzīļu kafiju un dzērienu, kura sastāvā ir ozola zīles, mieži, cigoriņi un burkāni. Līvānu pusē tiek gatavots arī ozolzīļu ievārījums. No ozola zīļu miltiem var cept maizi un karašas, no rupja maluma miltiem var vārīt biezputru, bet no smalka maluma – makaronus.
Šoruden veiktos fenoloģiskos novērojumus būtu jāturpina arī nākamajos gados, lai precizētu parādības iestāšanās laiku Latvijā, kā arī novērojumi vairāku gadu garumā būtu nozīmīgi klimata pārmaiņu kontekstā, vērtējot tā saucamo fenoloģisko sakritību šai parādībai ar citām saistītajām parādībām.
Ozolzīles, foto: Laima Birziņa, avots: dabasdati.lv
Pateicamies visiem novērotājiem un pašvaldībām par sniegtajām ziņām!