Skaistais un saltais ievziedu laiks
Ievu ziedēšana piesaista uzmanību, un daudzi cilvēki šo laiku saista ar pavasara salnām. Dabas tūristi dodas to baudīt uz Siguldu, bet zemnieki to uzskata par piemērotāko laiku auzu un miežu sējai. Šajā gadā daudzviet Latvijā ievziedu laiks jau beidzies, bet vairākos Latvijas novados tas nesen sācies. Atskatīsimies uz šī gada ievziedu laiku: kad tas sākās, vai bija auksts un vai nākotnē ievas sāks ziedēt agrāk.
No Tērvetes līdz Zosēniem
Šajā gadā visagrāk ievas sāka ziedēt Tērvetē (25. aprīlī), bet visvēlāk – Zosēnos (10. maijā). Agra ievu ziedēšana bija novērojama valsts dienvidu un austrumu rajonos, bet vēla – Alūksnes un Vidzemes augstienē, kā arī daudzviet Piejūras zemienē, īpaši Ziemeļkurzemē. Latvijas teritorijā maija pirmās dekādes vēsā laika dēļ ziedēšanas sākums atšķīrās par gandrīz trīs nedēļām. Gados, kad maija sākums nav tik auksts, šīs atšķirības ir mazākas.
Valsts rietumos un ziemeļos būtiskas atšķirības ziedēšanas sākumā novērotas arī nelielā teritorijā, taču te jāņem vērā, ka būtiska loma ievu ziedēšanas sākumam ir arī dažādiem mikroklimata apstākļiem, jo mežos un ēnainos nostūros ievas uzzied vēlāk nekā saulainās mežmalās un apdzīvotās vietās.
Vai ievziedā raksturīgas salnas?
Bieži tautā ievu ziedēšanas laiku saista ar auksta laika iestāšanos. Dažkārt pat tiek diskutēts, vai aukstums iestājas tāpēc, ka zied ievas, vai arī ievas sāk ziedēt, jo iestājies auksts laiks. Jāpaskaidro, ka ievu ziedēšanai ar aukstumu mazs sakars. Katrā ziņā ievu ziedēšanai aukstums nav nepieciešams, taisni otrādi – līdz ievu ziedēšanas sākumam aktīvo temperatūru summai (fenoloģijā izmantotas vērtības, kas nepieciešamas noteiktu augu attīstības fāžu sasniegšanai) jābūt vismaz 214 °C 1.
Stāsts par aukstumu ievu ziedēšanas laikā, iespējams, radies tādēļ, ka ierastais ievu ziedēšanas laiks sakrīt ar vidējo pēdējo pavasara salnu laiku – maija sākumu.
Pastāv arī viedoklis, ka ievas ziedēšanas laiku evolūcijas ceļā pielāgojušas vēsajam periodam, tādējādi pasargājot sevi no dažādiem kaitēkļiem, kas vēsumā nav tik aktīvi.
Šogad ievziedu laiks bija netipiski auksts. Laikā no 5. maija līdz 8. maijam lielā daļā Latvijas teritorijas minimālā gaisa temperatūra bija zemāka par –3 °C, Vidzemē – zem –5 °C, bet Ziemeļkursas un Vidzemes augstienē – pat zem –6 °C. Kopumā ievziedu laikā tika sasniegti 32 diennakts minimālās gaisa temperatūras rekordi, tostarp arī 6. un 7. maija nacionālie rekordi. Stiprā sala ietekmē gaidāmi būtiski plānotās ražas zaudējumi. Teritorijās, kur gaisa temperatūra bija zemāka par –2 °C, gaidāmas mazākas saldo ķiršu ražas, un vietās, kur bija –4 °C, paredzamas mazākas plūmju, skābo ķiršu, bumbieru, upeņu un cidoniju ražas, bet mazākas ābolu un krūmmelleņu ražas sagaidāmas vietās, kur gaisa temperatūra pazeminājās zem –5 °C.
Agrāk un nākotnē
Fenoloģiskie novērojumi teju gadsimta garumā rāda, ka vidēji Latvijā ievas sāk ziedēt maija otrās dekādes sākumā2. Laika periodā no 1927. līdz 1940. gadam vidējais ievas ziedēšanas sākums bija 17. maijā, bet ar ievērojamām lokālām atšķirībām, tā, piemēram, visvēlāk ierasti ievas ziedēšana fiksēta Liepājā, Vējavā (23. maijā) un Kolkasragā – 29. maijā, savukārt visagrāk – Iecavā (10. maijā) un Jelgavā (12. maijā). Ievas ziedēšana valsts teritorijā iestājusies vidēji divu nedēļu intervālā – izteikti redzama Baltijas jūras ietekme, jo piekrastes punktos, piemēram, Kolkasragā, ievas zied 12 dienas vēlāk nekā vidēji Latvijā1.
Analizējot ilgtermiņa novērojumu rindas (1927.–1935. gads un 1959.–2016. gads), konstatēts, ka vidējais ievu ziedēšanas sākums pēdējās desmitgadēs iestājas agrāk un vidēji ievas ziedēšana novērota 12. maijā1.
Apskatītajā ilggadīgajā periodā visagrākais ievu ziedēšanas sākums bija 1990. gadā (16. aprīlī Dobelē, 21. aprīlī Liepājā un 25. aprīlī Atašienē). Savukārt 1929., 1979., 1980. un 1987. gadā ievas sākušas ziedēt visvēlāk – tikai maija beigās1.
Turpinoties globālajām klimata pārmaiņām un gaisa temperatūras pieaugumam, tiek prognozēts, ka ievu ziedēšana sāksies arvien agrāk. Prognozes rāda, ka ap 2050. gadu ievu ziedēšana Latvijā sāksies vidēji 8–10 dienas agrāk, bet gadsimtu mijā vidējais ievu ziedēšanas sākums jau var būt pat 20 dienas agrāks1.
Saulmīle ar ārstnieciskām īpašībām
Parastajai ievai ir plaša izplatība, tā sastopama daudzviet Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Parastā ieva pieder rožu dzimtai, tā var būt gan koks, gan krūms. Visbiežāk ievas novērojamas lapkoku un jauktos mežos, mežmalās un upju krastos, bieži stādītas arī pie mājām. Priekšroku ieva dod mitrai un auglīgai augsnei. Ieva ir saulmīle, taču tā veiksmīgi var paciest arī ēnu. Iedzīvotāju uzmanību ievas visvairāk piesaista maijā, to ziedēšanas laikā.
Ievu mizu un ogu novārījumā savulaik krāsota dzija, lai piešķirtu tai dzelteni oranžus un sarkanbrūnus toņus. Ievas augļiem ir pretiekaisuma un antibakteriāla iedarbība, tie tiek izmantoti arī dažādu kaitēkļu atbaidīšanai. Ievu zari piemēroti pirts rituāliem, un tā ir plaši un daudzveidīgi izmantots ārstniecības augs.
Ieva tautas ticējumos
Ar ievu ziedēšanu saistīti vairāki tautas ticējumi. Ticējumi vēsta, ka gados, kuros ievas kupli zied, būs auglīga vasara. Agra ievu ziedēšana ticējumos tiek saistīta ar agru labības nogatavošanos. Ja ievas zied bagātīgi, tad bagātīgi ziedēšot rudzi. Savukārt ievu ziedēšanas laiks senatnē zemniekiem vēstīja par īsto laiku auzu un miežu sējai. Drīz pēc ievu ziedēšanas parādās arī pirmie odi.
Laika vērotāji teic, kādi laikapstākļi ievu ziedēšanas laikā – tādi paši būšot arī pēc mēneša, rudzu ziedēšanas laikā.
-
Kalvāne G., Kalvāns A., 2018, Parastās ievas ziedēšana Latvijā pirms un pēc 100 gadiem, Folia Geographica XVI raksti. ↩︎
-
Kalvāne G., Kalvāns A., 2020, Sezonalitāte Latvijas ainavā: dabas ritmu kalendārs/ Seasonality in the landscape of latvia: a phenological calendar, Folia Geographica XVIII raksti. ↩︎